Laikmetīgā deja ir dejas tehnika, kas aizsākusies 1950-tajos gados no modernās un postmodernās dejas. Ar moderno deju tika pieteikta revolūcija klasiskajam baletam – atteikšanās no kustības ierobežojumiem, kas pieļāva tikai noteiktas formas. Laikmetīgajā dejā tika meklēta vairāk brīvības ķermenī, dejā un dzīves uzskatos.

Laikmetīgā deja vairs nenodala modernās dejas tehnikas (Martas Grēmas, Mersa Kaninghema, Hosē Limona) atsevišķi, bet gan veiksmīgi apvieno to metodes, turpinot meklēt, eksperimentēt un pētīt ķermeni, kustību, deju, skaņu, gaismu un skatītāju. Laikmetīgā deja ietver arī tādas tehnikas kā improvizācija, kontaktimprovizācija, release technique – atbrīvošanās tehnika un flying low – lidot zemu, paņemot arī būtiskus principus no jogas, pilatēm un somātiskām mācību metodēm (Feldenkraisa metode, Aleksandra tehnika u.c.).

Laikmetīgā deja vērsta uz ķermenisko un idejisko individualitāti, tādēļ arī katra laikmetīgās dejas pasniedzēja, horeogrāfa, dejotāja ķermeniskā izpausme ir atšķirīga. To lieliski varēs novērot apmeklējot meistarklases un izrādes, ļaujot ielūkoties dejas daudzveidībā un katra pasniedzēja un izpildītāja personīgajā redzējumā.

PRINCIPI:

# DEJO VISI!
# LAIKMETĪGO VAR APVIENOT AR JEBKURU DEJAS STILU!
# DEJO PIE JEBKURAS MŪZIKAS VAI RADI TO PATS!
# DEJO JEBKURĀ VIETĀ – NE TIKAI UZ SKATUVES!
# ŅEM LĪDZI GARO TRENIŅTĒRPU UN ZEĶES!

IMPROVIZĀCIJA

Caur improvizāciju dzimst jaunas lietas. Improvizācija ir savu individuālo kustību meklējums. Tā ir brīvība, kas nozīmē atmest stereotipus par deju – nedomāt par to cik skaisti, pareizi vai interesanti es dejoju. Šeit nevienam nekas nav jāpierāda, atskaites punkts esi tu pats – atmet vizuālo formu un ļauj ķermenim būt. Vai ir iespējams domāt ar ķermeni nevis ar prātu?

Nodarbības laikā tiek izmantoti vairāki uzdevumi, kas palīdz psiholoģiski un ķermeniski atbrīvoties, lai uzticētos savam ķermenim un kustībām, ko tas rada. Ikviens var izpausties dejā. Improvizācija ir unikāla ar to, ka tā ir mirkļa māksla, ko identiski atkārot otrreiz būs neiespējami.

KONTAKTIMPROVIZĀCIJA

Kontaktimprovizācija radusies Stīva Pakstona un viņa domubiedru izpētes rezultātā 1972.gadā Amerikā. Tās pamatā ir aikido cīņas māksla, kas apvienota ar laikmetīgās dejas tehniku, izmantojot arī elementus no sporta metodēm, sociālajām dejām un rotaļām.

Kontaktimprovizācija visbiežāk tiek dejota duetā un dejotāju ķermeņi saskaroties veido kontaktpunktu: rokas delna uz muguras, plecs pie pēdas, galva plaukstās, mugura pret muguru – iespējas ir bezgalīgas. Šī deja var būt viegla pieskāriena intensitātē vai arī atdodot svaru partnerim. Šajā dejā svarīga ieklausīšanās sevī, savā ķermenī un spēja sadzirdēt dejas partneri. Tas ir pārsteigumu pilns ķermenisks dialogs.

KOMPOZĪCIJA

Aktīva piedalīšanās kā dejotājam, bet pirmām kārtām jau kā kustības materiāla radītājam. Kompozīcijā tiek izmantoti dažādi uzdevumi, kuros caur improvizāciju tiek radīts konkrēts dejas materiāls. Šis ir radošs process, kuru var veikt gan individuāli, gan strādājot grupā.